Trešā nakts. Meteostacija. Dažbrīd lija. Ap astoņiem vakarā telti purināja tik spēcīgs vējš, ka iemigt bija teju neiespējami. Un arī laika tam vairs nebija – vadītājiem bija jātiekas uz apspriedi pusstundu pirms pusnakts. Apspriede šķita lieka, jo tāpat bija skaidrs, ka šādos laikapstākļos nekur nekāpsim. Tomēr gribēju vismaz mirkli pagulēt.
Pamodos, kā vienmēr, četras minūtes pirms modinātāja. Bija dažas minūtes pāri vienpadsmitiem, melna nakts un klusums. Skats, ko ieraudzīju, pārsteidza, vilināja – pat stindzināja – ar skaistumu un dabas varenību. Virsotne bija tīra. Baltais Kazbeks, ko apmirdzēja pilnmēness, asi izcēlās uz spilgto zvaigžņu fona. Vēja nebija vispār – tātad kāpsim!
Grigorijs bija jau pamodies un tūlīt piesteidzās arī pārējie vadītāji. Saruna īsa – ejam! Ātri sagrupējāmies un devāmies ceļā. Pirmā visai ātrā solī aizgāja Kļaviņa grupa, tad Juris, tad Ulda grupa un noslēdzošā bija mana. Biju nosolījies iet lēnām, kaut gan nekā grūtāka man nav. Neciešu iet lēnām un pauzes – vēl jo vairāk. Taču kalni prasa vienotību. Tā nav izvēle, tā ir prasība. Iet komandā nozīmē domāt gan savā, gan citu vārdā un ne tikai par tagadni, bet arī par rīcību uz priekšu. Tas pierādījās jau pusstundu pēc kāpiena uzsākšanas
L. vairs nespēja paiet – pie vainas bija vai nu piekusums, vai kalnu slimība, vai arī negulēta nakts. Iespējams, viņa spētu uzkāpt vēl krietni augstāk, taču, ja vēlāk spēki tomēr beigtos pilnībā, nāktos griezt atpakaļ visu grupu. Mēs vēl nebijām augstu, vēl varēja atgriezties nometnē vienskaitlī. Lepojos ar šādiem cilvēkiem, kas komandas dēļ spēj rīkoties pašaizliedzīgi!
Atstāju par vecāko D., un kāpu atpakaļ, lai varētu redzēt L. lukturīša gaismu savienojamies ar nometnes lampiņām. Viņa gāja lēnām, apstājoties – varbūt raudāja, tā notiek šādās reizēs, un man būtu tāpat. Kad lampiņa apstājās pie nometnes, skrēju atpakaļ uz augšu. Bija vēss, tādēļ plaisu bīstamība bija maza, un pavisam drīz, nedaudz pirms ledāja panācu savu grupu.
Tālāk gājām, sasieti virvē. Temps kļuva vēl lēnāks, un man bija tikai viena raize – noturēt tempu pietiekami lēnu, lai nesāktos kalnu slimība, bet gana ātru, lai paspētu līdz virsotnei vēl pirms gaismas iestāšanās. Pēc rītausmas laikapstākļi kļūst grūtāk prognozējami un mākoņi ar vēju var parādīties pāris minūšu laikā.
Mēs gājām pēdējie. Mirkli pēc dzelkšņu uzvilkšanas sastapām Ulda grupu. Viņi sēdēja. Kaut kas nebija labi. Arī viņu grupā viena meitene vairs nevarēja paiet, bet sasniegtais augstums nu jau bija tik liels, ka nevarēja viņu laist atpakaļ vienu. Vietējais gids piedāvāja Uldim pavadīt lejā meiteni, bet pats vadīt virvi. Tā nedrīkstēja! Es iejaucos, jo mēs bijām norunājuši, ka uztaisīsim bildi kopā. Mēs abi virsotnē. Par atpakaļceļu Uldim, kurš bija pasākuma idejas autors un arī jubilārs, nevarēja būt ne runas! Vietējais negribīgi piekrita iet ar dāmu lejā.
Diezgan gausi pārsējām virves un nu jau 12 cilvēku grupā turpinājām ceļu. Tas ir ne tikai neērti un lēni, tas likvidē jebkādu iespējamību uzkāpt. Arī kāpēju spēki bija ļoti dažādi. T. tik ļoti sāpēja kāja, ka bija skaidrs – pēc laika nāksies griezt atpakaļ. Cilvēki kurnēja un, viens otru dzenot un velkot, klumpurēja augšup. Klusībā pie sevis man kļuva mazliet jautri – izskatījās, ka Volgas strūdzinieki brīvajā laikā iekaro Kazbeku.
Nepareizās domas pārsteidza kas neparasti skaists – sāka aust saule. Mēness vēl bija redzams, taču rītausmas gaisma debesīs iejauca jaunus krāsu toņus. Tas bija tas! Jā, tas bija tas, dēļ kā daudzi, visu gadu krājot naudu un spītējot fiziskajam pārgurumam, dodas kalnos. To nevar izstāstīt. Tā ir slimība, apmātība, kaislība. Visapkārt dabas varenība, uz kuras fona cilvēks ir vien skudriņa. Katrs kalnietis to zina, bet izstāstīt to nav iespējams. Iestājās atelpa, pat likās, ka iet kļuvis mazliet vieglāk. Katrs klusībā baudīja.
Taču modrību zaudēt nedrīkst. Ja šķiet, ka viss mierīgi, ieskaties vērīgāk! Līdzko izgājām uz plato, vējš pieņēmās spēkā. Tas bija auksts un ātrs. Strauji vairojās mākoņi. Līdz virsotnei bija atlikušas aptuveni divas stundas gājiena. Cerēju, ka paspēsim.
Sāka puteņot, un caur sniega segu pamanīju pretimnākošu grupu. “Vai jau no virsotnes?” nodomāju. Taču nē. Nāca Grigorijs ar tiem, kas vairs nespēja kāpt augstāk. Gāju pie T. un teicu: “Ja jūti, ka kāja sāp, šī ir iespēja tikt lejā.” T. ir ļoti stipra kāpēja, vairākas virsotnes esam sasnieguši kopā, taču šoreiz nācās šķirties.
Mūsu virvei pievienojās vēl trīs kāpēji. Pirms šķīrāmies, Grigorijs teica: “Skaties, ja pieiesi pie virsotnes un virs tās būs melns mākonis, uzreiz griez atpakaļ, tas negaiss.” Es cerēju, ka šo teikumu neviens cits nedzirdēja.
Turpinājām iet. Nonācām pie spices, tā bija stāva. Iemītās pēdas vējš pārklāja ar sniegu, un es ik pa laikam zaudēju ceļu. Par orientieri kļuva pāris, kas visstāvākajā vietā mēģināja tikt lejā. Varēja redzēt, ka meitenei slikti un vīrietis viņu transportē lejā. Pienākot tuvāk, atpazinu ātrākās grupas vadītāju. Kļaviņš Jānis veda lejā meiteni. Viņa grupa turpināja ceļu augšup.
Tiklīdz samainījāmies, notika tas, ko tik ļoti negribēju. Tieši virs virsotnes nostājās melnais mākonis, apņēma to kā cepure. Bet man likās, ka paspēsim, un es neapstājos. Bija palikuši kādi nieka 150 metri. Galva griezās, dunēja, sajutu kalnu slimības tvērienu. Pirms izrāviena uztaisījām pieturu, iedzēru zāles un skaidrība atgriezās. Nevienam neteicu, ka bija slikti.
Mirklī, kad atsākām ceļu kalnup, pretī nāca Jura grupa. Vīri teica, ka reindžeri dzenot visus prom negaisa dēļ – tūlīt būšot mīnus 30 grādu. Uz augšu vairs nedrīkstēja. Aiz manis gāja D., kurai uzkāpt virsotnē bija tikpat svarīgi, aiz viņas – Uldis. Piegāju pie Ulda, ieskatījos acīs. Viņš sacīja: “Tad jāiet lejā.” Atbildēju: “Mēs kopā uzkāpām.” Izvilkām karogus un nobildējāmies 150 metrus pirms virsotnes.
Izlaidīšu mūsu kritienu atpakaļceļā. Nosalumu. To, ka kāpām 12 stundas bez apstājas un bez vietējiem gidiem. Svarīgi, ka visa Latvijas grupa, vairāk nekā 40 cilvēku, nokāpa veseli un atgriezās mājās!
Uzrakstīju un atlaida. Šis bija pirmais kalns, kurā neuzkāpu. Atgriezīšos.
