Reizēm mums, kas daudz ceļo, šķiet, ka zemēs, par kurām dzirdētas mazāk, eksotikas ir vairāk nekā tepat kaimiņvalstīs. Dažreiz nenovērtējam to, ka tādas pasaules mekas kā Parīze, Amsterdama, Venēcija ir vien pāris stundu lidojuma attālumā. Dzīvodami daudznacionālajā Eiropā, mēs pat mēdzam būt vīzdegunīgi, par Romu un Londonu sakot: “Kas tad tur, nekas īpašs…” Kamēr mūsuprāt eksotiskajā Āzijā, Austrālijā un Dienvidamerikā dzīvojošajiem nokļūšana Eiropā būtu liels notikums.
Tādēļ izmantosim šo privilēģiju – iepazīsim mums tik tuvu esošās pilsētas! Atļaušos pat paust gidei un tūrisma grupu vadītājai nepiedienīgu aicinājumu braukt tur uz dullo. Mazliet sagatavoties, atvēlēt braucienam gana daudz laika un tikt ar visu galā pašam. Šis būs mans stāsts par iepazīšanos ar ietekmīgajām pilsētām, kuru vēstures cieši savijušās – Parīzi, Sanktpēterburgu un Amsterdamu.
MĪLESTĪBAS PILSĒTA PARĪZE
Kad pirmoreiz biju Parīzē, bija februāris – nesezona jebkuram ceļojuma galamērķim Eiropā un jo īpaši Parīzei. Taču atgriezos sajūsmināta par Parīzes šarmu, skaistumu, mīlestības auru. Daudzi skatījās uz mani neticīgām acīm, sakot, ka tur taču smird, visas ielas ir netīras un pilns ar uzmācīgiem, melnādainiem tirgoņiem. Iespējams, šāds priekšstats par Parīzi var rasties, ja tur apskata vien “obligātos” tūrisma objektus – Eifeļa torni, Monmartru, Luvru un Versaļu. Taču, novirzoties no tūristu ierastā maršruta, var ieraudzīt pavisam citu Parīzi. Pastaigājot pa šarmantajām sānieliņām un nopērkot kruasānus kādā mazā beķerejā, kur aiz letes stāv pats saimnieks, pēkšņi var izlikties, ka saproti franču valodu, jo pat tik ikdienišķā darījumā kā maizes iegāde sajūti milzum daudz gādības un mīlestības.
Mans nākamais Parīzes apciemojums bija rudenī, kad Parīze bija vēl šarmantāka. Devos turp kopā ar kori, kurā dziedu. Pēc nesenajiem traģiskajiem notikumiem Parīzē varētu gaidīt joprojām izkārtus sēru karogus – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Taču nē, parīziešu ikdienas gaitās nekas nešķiet īpaši mainījies. Šur tur pilsētas ielās gan mana bruņotus kareivjus. Uz mirkli tas liek aizdomāties, taču turpat blakus gaisā joprojām virmo arī nekur nezudusī mīlestība. Parīze ir tieši tāda – mīlestības pilsēta, kurp doties romantiskā ceļojumā. Nopirkt biļeti divstāvu ekskursiju autobusā un bezbēdīgi vizināties gar pasaulslaveniem objektiem. Izkāpt tur, kur sirds vēlas, mazliet uzkavēties un lekt atpakaļ. Tad ieturēt pusdienas turpat Parīzes Dievmātes katedrāles pakājē un ienirt franču dzīves uztveres vieglumā, pavērojot cilvēkus kādā no daudzajiem parkiem.
DZĪVAIS MUZEJS SANKTPĒTERBURGA
Sanktpēterburga ir brīnums pasaules kartē, kas atrodas vien nepilnu 600 kilometru attālumā no Rīgas. Būvējot to, toreizējais Krievijas cars Pēteris I sapņoja, ka Krievijas impērijas galvaspilsēta būs “logs uz Eiropu”, un ļoti ietekmējās no Parīzē un Amsterdamā redzētā. Tā tapa pilsēta, kurā iemiesojušas visas tā laika modernākās Eiropas iezīmes. Piemēram, pilsētas pamatā ir 42 salas Ņevas upes satecē, starp kurām sākotnēji izbūvētie kanāli bija paredzēti kā ceļi – šo ideju cars aizguva no Amsterdamas, kur bija studējis kuģu būvi.
300 gadu pilsētai ir maz, taču Svētā Pētera pilsēta var lepoties ar milzīgām mākslas krātuvēm. Tā ir pilsēta-muzejs. Liela daļa no Pēterburgas muzejos esošajām mākslas vērtībām iegādāta imperatores Katrīnas II valdīšanas laikā, kad Krievijas plašumos tika uziets zelts. Par to pirktas slavenu gleznotāju gleznas, skulptūras, trauki. Savulaik, Otrā pasaules kara laikā vietējie glāba un saudzēja mākslas vērtības, neskatoties uz nežēlīgajiem dzīves apstākļiem.
Līdzīgi Sanktpēterburgā gan karu, gan tam sekojošos padomju laikus brīnumainā kārtā irpārdzīvojušas arī citas kultūrvēsturiskas vērtības. Spilgts piemērs ir “Spas na krovi” katedrāle ar brīnumskaistajām mozaīkām. Kara laikā baznīca pārtapusi par morgu, vēlāk tajā glabāti dārzeņi un teātra dekorācijas, jumta cokolā pārdesmit gadu nostāvējis nesprādzis lādiņš – un nu atkal atjaunota savā sākotnējā veidolā un apskatāma ikvienam pilsētas viesim.
Sanktpēterburga noteikti ir vieta, ko vismaz vienreiz dzīvē vajag apmeklēt katram. Apskatīt daudzos tiltus, kas tiek pacelti naktīs, apturot satiksmi un radot īpašu atmosfēru pilsētas ielās. Pavizināties ar kuģīšiem pa upēm un kanāliem. Nobraukt pazemē un novērtēt izdomu, ar kādu radīta katra metro stacija. Un, kad rodas izsalkums, uzmeklēt kādu ēstuvi, kur nobaudīt gardus biezpiena plācenīšus vai pelmeņus. Veikalā atrast konfektes un prjaņikus ar bērnības garšu un apkalpošanā sajust plašās Krievzemes šarmu – vienkāršu, tiešu un asprātīgu. Un kaut esmu cilvēks, kam patīk miers, klusums un daba, Pēterburga mani iedvesmo un piepilda ar enerģiju. Es šajā pilsētā nu jau jūtos kā mājās, jo esmu tajā bijusi gandrīz 20 reižu, bet vēl arvien vēlos to apciemot atkal un atkal.
