Jau pagājis kāds laiks, kopš esmu atgriezusies no Svanetijas reģiona kalniem Gruzijā. Tik apjomīgā pasākumā, ko dēvē par kalnu turiādi, piedalījos pirmoreiz. Kopumā uz Kaukāza kalniem devās četras ceļotāju grupas, kopā ar četriem grupu vadītājiem bijām 49 dalībnieki. “Jēkaba Ceļojumi” šāda veida kalnu ceļojumu organizēja jau ceturto reizi, un tā nu sanāca, ka vienu no četrām ceļotāju grupām uzticēja vadīt man. Piekritu nešauboties, lai arī man nebija diži lielas pieredzes kalnos – esmu gājusi vairākos kalnu pārgājienus, bet nekad ar atbildību par 13 cilvēkiem. Arī pilnīgu priekšstatu par to, kas īsti ir kalnu turiāde, nācās iegūt uz vietas.
KAS IR KALNU TURIĀDE?
Tātad – kalnu turiāde ir kalnu mīļotāju sapulcēšanās, lai kopīgi dotos kalnos. Tāds kā kalnu tūristu salidojums. Cik zinu, tad kalnu turiāžu tradīcija pastāvēja jau pirms vairākiem desmitiem gadu, šķiet, tas varētu būt padomju laikos ieviests pasākums, kas izzuda līdz ar varenās savienības izbeigšanos. Pirms četriem gadiem “Jēkaba Ceļojumu” direktors, Uldis Alksnis, nolēma šo aktīvo tradīciju atjaunot, un tas ir izdevies ļoti veiksmīgi, jo katru gadu šādām kalnu pastaigām pievienojās ap piecdesmit ceļotājiem.
Par ko būs mans raksts? Šoreiz nerakstīšu par to, cik skaisti ir kalni, cik grūti vai viegli bija katras dienas pieveicamie attālumi un kalnu vertikālie augstumi. Tā vietā pastāstīšu par to, ko šāda aktīva atpūta kalnos ir iemācījusi man un citiem ceļotājiem, jo skaidrs ir viens – kalni sniedz mācības ikvienam, kas pie tiem dodas. Tiem, kuri izvēlas iet uz kalnu virsotnēm, ir košāka pieredze, bet arī pastaigu cienītājiem ir daudz ko atklāt un saprast. Arī es neesmu izņēmums un guvu savas mācības, kā arī pamanīju tās, kas tika noliktas citu priekšā.
KO NEVARI VIENS, VARI KOPĀ AR KĀDU
Pirmo mācību apguvu jau vakarā pirms pārgājiena sākuma. Kā pārvarēt mulsumu par notiekošo? Sapratu, ka, pirms plānoju pastaigas kalnos, kuros nekad iepriekš neesmu bijusi, man ir jāzina un jāsaprot, kādas gaidas un fiziskās spējas ir manai grupai. Mani sāka mākt uztraukums, jo nezināju, ar ko lai sāk. Pēkšņi piedāvāju savai kolēģei Agnesei mūsu abu grupu apvienošanu – kopā uz mums abām būtu 24 ceļotāji. Agnese tūlīt piekrita, sākām kalt plānus, pētīt kartes, attālumus, maršrutu sarežģītības pakāpes.
Par pirmo mūsu apvienotās grupas pārgājienu izvēlējāmies tādu, kas iepriekš nebija iekļauts mūsu programmā – samērā vienkāršu, ļoti skaistu vieglas pakāpēs pārgājienu ar iespēju griezties atpakaļ uz Mestijas ciemu, ja pārgājiens tomēr šķistu par grūtu. Mūsu jaunizveidotajā tandēmā es pieteicos iet kā noslēdzošais posms un piefiksēt, kāds kuram ir temps un spējas pievarēt stāvākas nogāzes, akmeņainus šķēršļus un citus apstākļus, savukārt Agnese devās pa priekšu, uzturot raitu soli.
Vairāk vai mazāk pie šādas sistēmas pieturējāmies visu turiādes laiku, atskaitot divas dienas, kad es kopā ar gribētājiem devos grūtākos pārgājienos. Esmu ļoti pateicīga Agnesei par brīnišķīgo sadarbību, par atbalstu un to vieglumu, kas virmo ap viņu kā taureņi, katru mirkli padarot par maziem svētkiem.
ĻAUTIES NEZINĀMAJAM
Man šķiet, ka, esot kopā ar Agnesi, brīnumi notiek paši no sevis, jo mēs vienmēr pieturējāmies pie domas “skatīsimies, kā būs”. Mēs noteikti nebijām tās grupas vadītājas, kas precīzi varēja pateikt dienā paredzēto kilometru skaitu, cik ilgi iesim, kad būsim galā. Citreiz mēs pat nezinājām, kur tieši būs gājiena noslēgums, ar to mācot ceļotājiem paļaušanās skaistumu. Sirds vienmēr jātur atvērta notiekošajam, jo striktas robežas bieži vien neļauj ienākt impulsīviem un skaistiem piedzīvojumiem.
Esmu ievērojusi, ka grupu ceļojumos vienmēr ir kāds, kuram tieši ļaušanās notiekošajam ir lielākā mācībstunda. Un ne tā vieglākā. Tas izpaužas tā, ka regulāri tiek izvilkta ceļojuma programma, velkot līdzi ar pirkstu aprakstītajam maršrutam un salīdzinot ar to, kas ir noticis vai tiek plānots reālajā ceļojuma norisē. Neiztiek bez dažādiem smalkiem papildu jautājumiem, kas grupas vadītāju var iedzīt izmisumā. Tāpēc es ļoti novērtēju un izbaudu katru grupu, kurā nav šādu ceļotāju, jo, tikai atbrīvojoties no iedomātajām gaidām un ļaujoties notikumu plūsmai, var pieredzēt brīnišķīgus notikumus.
Protams, programmai ir jābūt! Bet kalnu ceļojumu programmas izmaiņām ir pakļautas visvairāk, jo laikapstākļi bieži vien diktē savus noteikumus. Turklāt, ja jutām, ka mums paveras iespēja izbaudīt kādu programmā neaprakstītu kalnu taku, mums ar Agnesi šķita, ka mēs to drīkstam darīt. Tieši šādā neplānotā pārgājienā mēs tikām ciemos pie kādas kalnu ģimenes un izbaudījām sirsnīgu uzņemšanu un dāsnu viesmīlību. Atzīšos, ka šī viesošanās ir mans emocionāli siltākais ceļojuma piedzīvojums.
IET IR GRŪTĀK NEKĀ SKRIET
Man turiāde sniedza vairākas mācībstundas, un viena no tām bija – nesteigties. Dzīvē bieži vien sasteidzu notikumu gaitu, tādējādi nokļūstot negaidītos strupceļos, tāpēc ar lielu misijas sajūtu savas personības attīstīšanā un rūdīšanā pieteicos būt par gājiena noslēdzošo posmu, kas “pieskata” lēnākos gājējus. Nācās ieklausīties sevī, meklēt iemeslu vēlmei “skriet”, ļauties citu ritmam, atrodot tajā arī savējo.
Nav jau tā, ka tas man bija ļoti grūti, tomēr brīžiem pieķēru sevi, metot skatus uz Agneses pusi un domājot: “Ak, laimīgā, viņa var būt pirmā un iet savā ritmā.” Bet tad sapratu, ka vajag uz notiekošo paskatīties citādi, sāku vairāk lūkoties apkārt un baudīt gleznaino Kaukāza kalnu skatus, lēnām un mierpilni. Vēl tagad, aizverot acis, es spilgti varu atsaukt atmiņā dažas ainavas, pie kurām pārgājienā nācās pakavēties ilgāk. Līdz ar to varu atzīt, ka man patika apgūt šo mācībstundu. Vai man ir izdevies šo mierīgo un rāmo gaitu noturēt savā lielpilsētas ikdienā? Laikam gan jāatzīst, ka tomēr ne…
JO AUGSTĀKS KĀPIENS, JO SKAISTĀKAS AINAVAS
Ziedu pļavas ir tās, kuru dēļ es gribētu atgriezties Svanetijas kalnos tieši jūlijā. Ušguli tuvumā atrodas Čaras ledājs, līdz tam ceļš veda pa košiem ziedu laukiem. Manuprāt, mums visiem aizrāvās elpa, bija pat daži ceļotāji, kas vēlējās nevis doties līdz ledājam, bet mērot ceļu atpakaļ, lai izbaudītu šo vēl nepieredzēto skaistumu. Un es viņus labi saprotu.
Taču visskaistākās ziedu pļavu ainavas bija pārgājienā no Mezuri ciema līdz Mestijai – vakarā iemiegot, man acu priekšā vēl ilgi bija skaistās ziedu nogāzes. Pēc šī pārgājiena es pat fiziski sajutu, ka mana sirds un prāts ir kļuvuši skaisti. Var jau būt, ka arī noietie kilometri bija darījuši savu un attīrījuši galvu no liekām domām, bet visi bijām vienisprātis – tā bija kalnu turiādes skaistākā diena, un to piedzīvoja vien tie, kuri pārkāpa pāri psiholoģiskajai barjerai ar nosaukumu “Vai es spēšu noiet tik garu pārgājienu bez iespējas izstāties?” Solis pie solīša, tad skats atpakaļ – “O, esam jau tālu tikuši!” – un tā palēnām arī garais pārgājiens pievarēts. Skaista uzvara pār sevi, patīkama fiziska aktivitāte un neatkārtojamas dabas ainavas kā izcils garnējums šim piedzīvojumam.
KAS VIENAM VIEGLI, CITAM – GRŪTI
Es zināju, ka katru dienu iet pastaigās pa kalnu takām nebūs viegli, un cerēju, ka visi turiādes dalībnieki to būs sapratuši, jau piesakoties ceļojumam. Taču vēlāk apjautu ko citu – nav un nevar būt vienotas definīcijas par to, ko nozīmē “grūti” vai “viegli”, jo šie jēdzieni ir ļoti individuāli. Kas vienam šķiet viegls, citam jau ir pārpūle. Tomēr kopaina bija pozitīva – visi tika galā, turklāt “grūtos” kalnu pārgājienus varēja arī izlaist, turpinot iet ierastas slodzes kalnu pastaigās.
Man palaimējās, un es tiku pie diviem man fiziski izaicinošiem pārgājieniem, kuri, piemēram, Ingunas grupai neliktos smagi, jo vienu no tiem viņas grupa pieveica divas stundas ātrāk nekā mēs. Kāpēc es saku “palaimējās”? Jo man nebija bail no sava grūtuma. Tā kā personīgajā dzīvē bija notikušas dažas lietas, kuras vajadzēja “izstaigāt”, tad ar lielu prieku to arī darīju.
Kādā vakarā, kad plānojām nākamās dienas maršrutu, viena Agneses grupas dalībniece ieminējās, ka viņa nepievienosies grupas braucienam ar džipiem, bet ies visu stāvo posmu līdz Koruldi ezeriem kājām. Es aktīvi metos aptaujāt abas grupas, vai vēl kāds vēlētos piebiedroties šādam kāpienam. Saņēmu atbalstu no trim savām ceļabiedrenēm, kas piekrita mums pievienoties, nemaz neapjaušot pieveicamo stāvumu un attālumu. Nu traks tas kāpiens bija un ļoti stāvs, tāpēc atkārtošos – meitenes, jūs bijāt lieliskas!
Pēc šī gadījuma arī es paužu stingru pārliecību, ka cilvēks var visu, un mūsu pašu bailes (no grūtuma, no sāpēm, no noguruma) mums uzliek tik lielus prāta un spēju ierobežojumus, ka bieži vien apzināti izvairāmies piedzīvot kaut ko nezināmu, bet ļoti skaistu. Aiz mūsu pašu radītajiem ierobežojumiem slēpjas milzīgs potenciāls – gan fizisks, gan emocionāls. Jā, neslēpšu, vakarā pēc šī pārgājiena biju ļoti nogurusi – gan fiziski, gan no atbildības, arī mazliet no vainas sajūtas, ka meitenēm bija grūti, jo, ja es būtu mācējusi skaidri pastāstīt, kā tieši būs, viņas varbūt nebūtu izvēlējušās iet. Taču tai pašā laikā es redzēju, cik viņas pašas bija pārsteigtas par to, ka tika galā ar izaicinošo pastaigu. Domāju, ka viņām par pieredzēto būs skaistas atmiņas visa mūža garumā. Gandarījums par sevi un savām spējām, kā arī kalnu varenība ļauj mums palūkoties uz notikumiem savā dzīvē ar citu skatu un ieraudzīt, cik mazsvarīgas un nenozīmīgas patiesībā ir ikdienas problēmas. Kalni māca atšķirt svarīgo no nesvarīgā.
NOSLĒGUMA PĀRDOMAS
Kalni – tā ir atkarība un iedvesmas avots. To aicinājums ir ļoti spēcīgs, bet vienlaikus kalni ir arī kaut kas vareni biedējošs, jo, pretnostatot savai varenībai, tie atklāj cilvēka niecīgumu. Neticu, ka kalni var kādu cilvēku atstāt vienaldzīgu, bet ticu, ka tas, kas reiz pabijis kalnos, tos iemīl uz mūžu un ilgojas pēc tiem gadu no gada. Tādēļ nebrīnos, ka daudzi no Gruzijas kalnu turiādes dalībniekiem jau ir pieteikušies uz nākamo kalnu turiādi augustā, kas notiks Ukrainā, Karpatu kalnos.
Šajos kalnu ceļojumos nav svarīgs dalībnieku vecums, svarīga ir mīlestība pret dabu, kustību un piedzīvojumiem. Tāpēc, ja nekad neesi bijis kalnos, uzdrīksties pieņemt lēmumu izmēģināt un atceries, ka, atgriežoties no kalniem, Tu būsi mazliet cits, jo kalni sniegs mācībstundas, kas atklās jaunas personības šķautnes un paplašinās iekšējās robežas.
