Krāterī pavadām piedzīvojumiem bagātu dienu. Tie sākas jau no paša rīta. Nedaudz par tuvu piebraucam diviem ziloņu tēviņiem, kuros mūsu transporta līdzeklis izraisa milzu interesi. Viens no tiem, pietuvojies automašīnai nepilna metra attāluma un ar snuķi to apostījis, skaļi ietaurējas. Situācija diezgan saspringta, jo pēc gida nostāstiem ziloņiem nav jāpieliek lielas pūles, lai apgāztu mašīnu (vai vismaz to “nedaudz” pakratītu). Laimīgā kārtā tik interesanti mēs tiem nešķietam un jau pēc brīža varam turpināt savu safari braucienu.
Ap pusdienlaiku, braucot cauri krātera centrālai daļai, uz ceļa satiekam divas lauvu mātītes, kas dienas karstumā meklē ēnas patvērumu. Apstājamies uzņemt pāris fotogrāfiju, neapjaušot, ka līdzenuma vidū esam vienīgais objekts, kas met ēnu. Lauvenes izmanto situāciju un tūlīņ apguļas zem automašīnas – viena pie priekšējiem riteņiem, otra pie aizmugurējiem.
Tā kā dzīvniekus traucēt nedrīkst (tai skaitā taurēt vai rūcināt automašīnas motoru), esam iesprostoti. Citi garāmbraucošie tūristi par šo skatu ir sajūsmā – tiekam iemūžināti vairākās fotogrāfijās. Arī netālu esošais gnu bars mūs vēro ar neviltotu interesi.
Lauvas mūsu radīto ēnu izbauda aptuveni stundu un tad beidzot atkal varam turpināt savu braucienu. Ngorongoro mums dāvā vēl vienu neaizmirstamu mirkli, kad savām acīm ieraugām visgrūtāk sastopamo dzīvnieku no lielā piecinieka – degunradzi. Lai gan novērtējam katru dzīvo radību, ko sastopam ceļojuma laikā, īpaši gribas redzēt visus lielā piecinieka dzīvniekus. Sastopot degunradzi, beidzot varam ievilkt krustiņus pie visiem pieciem, jo lauvu, ziloni, leopardu un Āfrikas bifeli jau esam redzējuši.
No plašākai sabiedrībai zināmiem dzīvniekiem Serengeti un Ngorongoro nesastopam tikai vienu – gepardu, kuru tad dodamies meklēt uz pēdējo dabas parku mūsu sarakstā, Tarangiri. Tarangires dabas parks ir slavens ar savu lielo ziloņu populāciju un to tiešām tur ir daudz. Šķiet, ka pāris stundu laikā redzam vairāk ziloņu nekā visās iepriekšējās dienās kopā.
Tās pašas dienas vakarā beidzot satiekam arī gepardu. Tas ir tik tikko nomedījis gazeli un nu ar steigu cenšas to notiesāt. Gepardiem sava maltīte ir jāapēd ātri, jo hiēnas un lauvas mēdz medījumu visai veikli atņemt.
Tarangires parku ir vērts pieminēt arī mūsu naktsmītnes dēļ, kas ir divistabu brezenta telts turpat parka vidū. Pēc vakariņām zem lielizmēra nojumes viesnīcas darbinieki, bruņojušies ar kabatas lukturīšiem, pavada viesus uz teltīm, ko no parka un dzīvniekiem nenošķir itin nekas.
Ar pēdējo lielo safari piedzīvojumu saskaramies nākamās dienas rītā, kad, šķērsojot izžuvušas upes gultni, ieraugām geparda mātīti ar mazuli. Apstādinām auto, lai abus pavērotu un uzņemtu pāris fotogrāfiju.
Kad pienācis laiks turpināt ceļu, secinām, ka automašīna ir ierakusies upes gultnes smiltīs un ārā netiekam. Nekas cits neatliek kā vien stumt mašīnu. Par laimi gepardiem šis skats nelikās interesants un, līdz ko atvērām automašīnas durvis, tie metās prom. Esot atklātā vietā, parka vidū, sirds sitas krietni straujāk nekā ierasts, tāpēc kā tikko automašīna ir izkustējusies, uzreiz lecam tajā iekšā. Situāciju vēl vairāk paspilgtina tas, ka, pārbraucot pāri upes gultnei, nepilnu simts metru attālumā satiekam iespaidīga paskata lauveni.
Pēc neaizmirstamas nedēļas safari, dodamies tālāk uz tropisko Zanzibāras salu, kurā pavadām vēl nedēļu, baudot balto smilšu pludmali, tirkīzzilo jūru, tropiskos kokteiļus un gardās jūras veltes. Lai gan Zanzibārā pavadītais laiks ir fantastisks, kādā brīdī nāk atklāsme, ka labprāt vēl kādu dienu būtu pavadījuši savannā. Pasaulē vairs nav daudz tādu vietu kā Austrumāfrikas savanna, kur laiks rit pēc dzīvās dabas pulksteņa un nejūt cilvēka klātbūtni.
