Gribu to, gribu šito, nopērc man to, man vajag to. Es to darīšu, to nedarīšu, man tā nepatīk. Šādi un vēl daudzi citi teksti ir zināmi ikvienam vecākam, kuram mājās aug pirmsskolas vecuma bērns. Izmisums, kas reizēm var pārņemt kārtēja konflikta laikā, kad bērns taisa traci rotaļlietu veikalā vai no rīta, kad jau kavējat visu iespējamo, ir tik liels, ka vecāki nezina vairs ko darīt un reizēm izmanto varbūt ne tās pedagoģiskākās metodes.
Piekukuļošana! Tā ir cieņā daudziem vecākiem. Ja tu izdarīsi to, vai nedarīsi šo, es nopirkšu tev to, ko gribi. Tādā veidā bērni ļoti ātri saprot, ka par vēlamo uzvedību viņiem samaksās ar mantām vai saldumiem. Ja ģērbsies uz bērnudārzu, tad nopirkšu rotaļlietu Peppa Pig, kas tev tik ļoti patīk. Un Peppa Pig strādā kā burkāns, ko bērns var saņemt par elementāru darbību. Piekukuļošana ir efektīva metode, bet tālu no tām metodēm, ko ieteiktu izmantot psihologi un pedagogi.
Kā tad ir, kā ideālā variantā vajadzētu meklēt kompromisus ar mazu bērnu? Kā panākt vēlamo uzvedību un izvairīties no scēnām, konfliktiem, balss pacelšanas un arī jau pieminētās piekukuļošanas?
Sākumā jāmin, ka katrā vecumā noteikti ir savas metodes, ko izmantot, lai panāktu, ka bērna uzvedība uzlabojas.
1-2 gadu vecumā bērns ir saviļņots par fizisko neatkarību, ko ieguvis, jo iemācījies staigāt. Bērns pats grib visu izpētīt, uzzināt, kā darbojas pasaule. Te vecākiem jābūt gataviem, ka galvenie ieroči viņu arsenālā būs pacietība un plānošana ar lielāku laika rezervi, jo būtu labi ļaut bērnam daudz ko darīt pašam. Svarīgi saprotami un vienkārši komunicēt, stāstīt, kādu uzvedību no viņa vēlētos sagaidīt.
2-3 gadu vecumā bērnam ir nepieciešams sniegt daudz mierinājuma un atbalsta, jāprot cienīt bērna jūtas un mācīt bērnam pašam tās atpazīt. Konfliktus iespējams mazināt un novērst ar laicīgu skaidrošanu un pastāvošās kārtības izpratni.
Plašāk par pozitīvo disciplinēšanu lasiet:
