Dienas plānā – Belladžio (Bellagio) pilsēta, ko bieži dēvē par Komo ezera pērli. Nelielā pilsēta atrodas gleznainā un stratēģiski nozīmīgā vietā ­– tur, kur otrādi apgrieztam “Y” burtam satiekas visas līnijas (jo tieši pēc apgriezta “Y” burta izskatās Komo ezers). Tā ir viena no skaistākajām un populārākajām apskates vietām Komo ezera apkārtnē.

No Sormano, kur mums rezervēts dzīvoklis, līdz Belladžio ir nieka 20 km, bet pa ceļam saskaitījām vairākus simtus velosipēdistu. Īsti nesapratām, vai tās bija kādas sacensības vai vienkārši kolektīvs svētdienas izbrauciens, jo nekādi numuri braucējiem nebija.

Mašīnu nolikām bezmaksas stāvvietā blakus kapsētai. Starp citu, ja jūs Itālijā meklējat bezmaksas stāvvietu, apskatiet, kur kartē ir tuvākā kapsēta.

Lēnā garā gājām lejā no kalna, līdz nokļuvām Beladžio promenādē. Burvīgi skati uz ezeru ar kalniem fonā, neskaitāmi suvenīru un rokdarbu tirgotāji, un tikpat daudz iebraucēju-skatu baudītāju.

Pēc atvēsinošas gelato devas pastaigājām pa stāvajām Belladžio vecpilsēta ieliņām, kas vairāk gan ir kāpnes. Mazā pilsētiņa ar šaurajām ieliņām un sakoptajiem namiem ir patiešām burvīga. Ne velti tā un citas Komo ezera pērles kā magnēts pievelk arī Holivudas aktierus.

Tā staigājot augšā lejā, apetīte piezagās nemanot. Tā kā Belladžio ir viena no populārākajām apskates vietām ap Komo ezeru, cenas restorānos sakāpušas augstāk par mūsu budžetu. Taču nelielā šķērsielā mums izdevās atrast mazu picēriju, kur par jēdzīgu cenu tikām pie kārtīgām pusdienu picām.

Pēc kafijas šota bijām gatavi otrai dienas daļai. Lai mēs varētu nedaudz atvilkt elpu, uzkāpām nelielā kalniņā, kur bērniem prieki rotaļu laukumā, bet es labprāt atlaidos ēnā, zaļā zālītē. Mazie ātri atklāja dzeramā ūdens krānu, ūdens šķīda uz visām pusēm.

Pēc atpūtas pauzes devāmies uz Melzi villas gleznainajiem dārziem. Neoklasicisma villas kompleksa pamatakmens tika likts 1801. gadā un jau 1810. gadā celtniecība ar visu ainavu parka projektu tika pabeigta. Villas īpašnieks Francesco Melzi d’Eril – perfekcionists, dabas un mākslas mīļotājs, bija Napoleona laika Itālijas viceprezidents un tuvs Napoleona draugs. Šveiciešu trio – arhitekta, vides plānotāja un botāniķa ar pietāti pret krāšņo Komo apkaimi veidotā villa un dārza komplekss kļuva par šī kunga mūža nogales vasaras rezidenci.

Villā iekļūt parasti apmeklētāji nevar, bet parku apskatīt par atsevišķu samaksu gan. Ja esiet Belladžio, Melzi dārzus obligāti iekļaujiet apskates objektu sarakstā.

Parks joprojām ir perfekts, katra sīkākā nezāle izravēta, zāle nopļauta gluži kā ar manikīra šķērītēm. Maigais klimats atļauj šeit audzēt ne tikai subtropiem un Vidusjūrai raksturīgos augus, bet arī tādus tropiskus brīnumus kā palmas un banānus. Melzi villai ir savas siltumnīcas, kur dārza vajadzībām tiek audzēti stādi.

Maija beigas, jūnija sākums ir lielisks laiks, kad apmeklēt šos dārzus, jo viss visapkārt ir zaļš, ziedošs un smaržīgs. Staigājot pa dārza takām, paveras satriecoši skaisti skati uz Itālijas Alpiem un Komo ezeru. Dārzs ar takām izveidots tā, ka praktiski jebkurā vietā rodas idillisks, mierpilns noskaņojums.

No aprakstiem sapratām, ka Melzi villa joprojām tiek apdzīvota, tur noteikti dzīvo turīgi ļaudis, jo mājas priekšā bija atstāts Ferrari un citas dārgas mašīnas.

Pirms braukšanas atpakaļ uz naktsmītni aizgājām līdz publiskajai pludmalei, kur bija gana daudz citu bālģīmju, kas, izgūlušies akmeņainajā pludmalē, sūca aliņus no pludmales bāra.

Ūdens ezerā ļoti auksts, lai neteiktu, ka ledains. Saule karsēja, mēs apsēdāmies akmeņainajā krastā un vērojām, kā bērni izbauda šo mirkli. Matīss šļakstījās ar ūdeni, bet Alberts, atradis dažādus zariņus, milzu čiekurus un akmeņus, būvēja māju virs peļķes.

Mašīnā puikas acumirklī aizmiga. Atpakaļ uz naktsmītni braucām pa to pašu ceļu, apstājāmies pie Piazzale San Rocco. Tas ir laukums-autostāvvieta, kas kalpo arī kā skatu laukums. Fantastisks skats uz ezeru. Turpat nedaudz zemāk arī helikopteru nolaišanās laukums.

Sestdienas rītā secinājām, ka neesam neko sagādājuši brokastīm. Apstaigājām visu Montronio ciemu, kur bijām palikuši pa nakti, bet viss bija vēl slēgts. Nekas cits neatlika kā sēsties mašīnā un braukt uz tuvāko pilsētu San Fedele Intelvi. Pilsētas centrā bija atvērti vairāki bāri un kafejnīcas, spēj tik izvēlēties! Vienā no iestādēm tikām pie tradicionālām itāliešu brokastīm – kafijas (kakao bērniem) un kruasāna. Interesanti, ka Itālijas vidusdaļā kruasānus dēvē par cornetto, bet ziemeļos tie ir brioche.

Tālāk mūsu ceļš veda uz Menadžio (Menaggio) pilsētu. Ceļš vijās cauri gleznainām, šauru ieliņu pilnām pilsētiņām, garām elpu aizraujošiem skatiem uz kalniem un Komo ezeru, kurā varēja redzēt arī pa kādai nelielai saliņai.

Menadžio ir tūristu ļoti iemīļota pilsēta pie Komo ezera. Tāpat tā atrodas ļoti tuvu citām populārām vietām, piemēram, Bellagio. Tieši tādēļ Menadžio ir populāra bāzes vieta, no kuras tūristi var viegli izpētīt Komo ezera apkārtni.

Menadžio izpēti sākām ar skaisto, ainavisko promenādi gar ezeru, kas ir viena no elegantākajām reģionā.

Ātri vien nokļuvām Menadžio vecpilsētā. Paklīdām pa šaurajām ieliņām, kurās nekas daudz no viduslaiku vēsmas vairs nebija jūtams, toties augstās ēkas deva patīkamu patvērumu no karstās saules.

Atlikušo priekšpusdienu tāpat kā liela daļa itāliešu bērnu un viņu vecāku pavadījām bērnu rotaļu laukumā. Kad pulkstenis baznīcas tornī nozvanīja 12, mammas sāka runāt par pusdienām un rotaļu laukums acumirklī tapa tukšs.

Arī mēs gājām meklēt pusdienu vietu. Papētot restorānu ēdienkartes un atsauksmes internetā, ieņēmām galdiņu restorānā La Trattoria. Tas gan atradās pusdienu ieturēšanai kopā ar bērniem atradās ne pārāk labā vietā – tieši pretī atrodas rotaļlietu veikals, kam visa ārējā siena nokārta ar krāsainiem štruntiem. Gardā zivs un pica ātri pazuda mūsu vēderos.

Kad vēders pilns, miegs nāk labāk, tāpēc bērniem – diendusa mašīnā, bet mums Komo ezera apkārtnes apskate. Ezera ziemeļu daļā priecājāmies par augstajām, baltajām kalnu virsotnēm, kas šķita ar roku aizsniedzamas. Ezera otrā pusē braucām cauri šarmantiem ciematiem un nelielām pilsētiņām, līdz ieripojām Varennā.

Varennā visi ceļveži iesaka apskatīt Vezio pili. Tā stāv kalna galā jau vairāk kā tūkstoš gadu. Vezio pils ir sena militāra priekšpilsēta, ko uzcēla Lombardijas karaliene, lai aizstāvētu un kontrolētu apkārtējos ciemus. Pils atrodas militāri un komerciāli stratēģiskā vietā, no kuras var viegli pārvaldīt apkārtni. Tieši tādēļ šī vieta apdzīvota jau kopš dzelzs laikmeta. Agrāk Varennu un pili savienoja divi gari mūri, kas aizsargāja ciemu no biežajiem kariem un laupītāju uzbrukumiem.

Kad apstājāmies stāvvietā, puikas uzreiz bija augšā un varējām kāpt kalnā, lai apskatītu pili. Bērniem Vezio pils ir īsteni piemērota, jo nav jāizpēta pārāk liela platība. Tur bija redzami ērgļi un pūces, mēs gan nokavējām plēsīgo putnu demonstrāciju. Albertam patika tornis ar bruņinieku bruņām un ieročiem, savukārt Matīss labprāt izpētīja katlu torņa virtuvē un izkāpelēja visus lielākos akmeņus.

Mums pašiem pils nešķita tik iespaidīga, bet skati uz ezeru un Varennu gan.

Pēcpusdienā pa ceļam uz nākamo naktsmītni Sormano ciemā piestājām Malgratē. Ja jums gadās tur nokļūt, noteikti aizejiet uz Tato Gelato. Mazā saldējuma porcija par 2,50 EUR nozīmē divas jebkuras garšas bumbiņas. Liels, ļoti garšīgs saldējums!

Dienas mērķis – gūt nelielu ieskatu Šveices dienvidu burvībā, tāpēc mēģinājām izbraukt laicīgi. Jo tuvāk Šveices robežai, jo lēnāka kļuva satiksme un lielāki sastrēgumi pārbaudīja mūsu nervus.
Nekur tālāk par Tičīno kantonu Šveicē nebijām, bet vispār nebija sajūtas, ka mēs būtu izbraukuši no Itālijas. Visur varēja dzirdēt un redzēt itāļu valodu, tikai atsevišķi uzraksti bija vāciski. Lugāno, piemēram, ir lielākā itāliski runājošā pilsēta ārpus Itālijas. Arī arhitektūra neko daudz neatšķiras no Itālijas ziemeļiem.

Iebraucot Lavertezzo ciemā, uzreiz kļuva skaidrs, ka tā tomēr nav slēpts dārgakmens, kā to dēvē vairāki blogeri – šī vieta ir diezgan labi apmeklēta.

Tā kā galvenā iela, kas iet cauri ciemam, ir ļoti šaura, bet reljefs neļauj būvēt lielas autostāvvietas, vietu, kur nolikt mašīnu, atrast nebija viegli. Ir vairākas nelielas maksas stāvvietas, bet tās visas bija pilnas. Izbraucām cauri ciemam līdz pēdējai stāvvietai, tad braucām atpakaļ, un mums paveicās, jo mums priekšā atbrīvojās vieta stāvvietā tieši blakus tiltam.

Romiešu tilts, kas biežāk saukts par Ponte dei Salti (Lēcēju tilts), uzbūvēts pāri Verzasca upei un ir tipisks viduslaiku tilts, būvēts no akmeņiem. 1868. gadā tas tika daļēji iznīcināts, un tad gandrīz gadsimtu vēlāk tika atjaunots. Lēcēju tilts un Verzasca upe ir vienas no skaistākajām šī reģiona pērlēm.

Ūdens upē dzidrs un zils, mirdzošs kā dārgakmens, taču ledaini auksts. No visa skaistumu vērojošā cilvēku bara tikai viens vai divi drosminieki ielīda ūdenī. Pārējiem tikmēr uzmetās apbrīnas zosāda. “Pludmalē”, kur visi sasēduši un saguluši, vietām diezgan slidens.

Mūsu bērni ļoti saskuma, kad paziņojām, ka upē nevarēs peldēties. Tā vietā devāmies nelielā pārgājienā pa taku, kas veda gar upi. Sākumā gājām cauri mežam, kas pilns ar zaķskābenēm, brīžiem cauri biezoknim pavīdēja zili zaļā Verzasca.

Takas beigas ir nelielā uzkalniņā, no kura paveras burvīgs skats uz upi un ciema mājām. Šajā skaistajā vietā uztaisījām pikniku. Šveices cenu sabiedēti, jau Itālijā bijām nopirkuši gatavos ēdienus – pupiņas un rīsus ar piedevām. Vēl kāds auglis, cepumi, un kopā sanāca sātīgas pusdienas.

Nedaudz apskatījām arī pašu Lavertezzo ciemu, kas daudzviet tiek dēvēts par romantiskāko ciemu visā Šveicē. Tas sastāv no daudzām mīlīgām, šim reģionam raksturīgām akmens mājiņām, kas gadu desmitiem stāv cēlas vēsā lauku mierā.

Lugāno pilsētas kārtīgāku apskati atlikām uz kādu citu reizi, tā vietā uzbraucām Bre kalnā, no kura var redzēt visu Lugāno. Kamēr bērni gulēja, pa vienam aizgājām līdz skatu platformai, kas atrodas restorānā. 925 m augstais Monte Bre tiek dēvēts par saulaināko Šveices kalnu. Tā droši vien arī ir, jo tur augot Ziemassvētku roze, kas parasti aug tikai Eiropas pašos dienvidos. Kopš 1912. gada kalna augšā var uzbraukt ar funikulieri. Ja tikt augšā gribas lētāk, var ar autobusu aizbraukt līdz Bre ciemam un tad pa taku aiziet līdz skatu laukumam. Patiesībā, arī skats uz Bre ciemu ir ļoti skaists.

Blakus Lugāno atrodas Gandrijas ciems, kurš kopš 2004. gada ir daļa no Lugāno pilsētas. Tas ir neliels zvejnieku ciemats, kurā dzīvo ap 200 iedzīvotājiem. Līdz neparasti aukstajai 1709. gada ziemai, kas nosaldēja lielāko daļu olīvkoku, Gandrija bija slavena ar savu olīveļļu. Pēdējos gados gar taku, kas ved gar ezeru, ir iestādīti jauni koki (Sentiero dell’olivo).

Gandrija ir visu tūristu aizmirsts (vai vēl neieraudzīts), miegains ciemats, kur vēlā pēcpusdienā pat vietējie nestaigāja. Viss ciems ar šaurām, stāvām ieliņām un pasteļkrāsas mājiņām to sānos bija mūsu rīcībā. Neviena netraucēti, izstaigājām ciemu no augšas līdz ezeram, kur laivu piestātne, un tad atpakaļ augšā.

Tā kā mums bija vēl gana tāls ceļš priekšā līdz nākamajai naktsmītnei Itālijā, devāmies ceļā. Par vakariņām nebijām padomājuši, tāpēc nopriecājāmies, kad vienā no ciematiem pa ceļam (jau atpakaļ Itālijā) ieraudzījām busiņu, kurā bija ierīkota picu ceptuve. Kungs labākajos gados uz vietas cepa brīnumgardu picu.

Kad ieradāmies Montronio un bijām pie mājas, kurā mums rezervēta istaba, tajā augstu vilni sita kāda ballīte. Arī mūs aicināja pievienoties, bet sagurums bija pārāk liels… Papriecājāmies par mājīgo istabu, milzīgo vannas istabu, apēdām vēl silto picu, un gājām gulēt.

Pēc sātīgām brokastīm gājām uz mašīnu, lai brauktu uz Ortas ezeru, kad satikām kādu ciema iedzīvotāju. Mazliet parunājām, un viņš mums ieteica bezmaksas autostāvvietu, kādu atrast nemaz nav tik viegli. Pēc 40 minūšu brauciena jau bijām atstājuši mašīnu Svētā kalna autostāvvietā un gatavi iepazīt vienu no skaistākajām vietām Itālijas ziemeļos.

Orta San Giulio pilsētas apskati sākām tieši ar Svēto kalnu (Sacro Monte di Orta), kas ir Romas katoļu garīgais komplekss, iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Kompleksa celtniecība, kas veltīta Asīzes Franciskam, sākās 16. gs. beigās un turpinājās 200 gadus. No projektā paredzētajām 36 kapelām tika uzceltas 20.

No Svētā kalna pašas augšas paveras gleznains skats uz Ortas ezeru ar San Giulio salu tā vidū. Tur joprojām darbojas klosteris, kuru varot arī apmeklēt, mēs gan ar bērniem neriskējām traucēt svēto mieru.

Nokāpjot lejā no kalna, nokļuvām pilsētas sirdī – vecpilsētā, kur var pārvietoties tikai ar kājām un velosipēdiem. Kad nokļuvām krāsainajā centrālajā laukumā Piazza Motta, bijām gatavi saldējumam. Ja, esot šajā pilsētā, gribas gelato, tad noteikti ieejiet “Pan&Vino”. Tur tie dievīgi, mutē kūstoši, ar dažādiem interesantiem, citur neredzētiem garšu salikumiem, piemēram, citrons un baziliks.

Pilsēta ir ideālā izmērā, lai kopā ar bērniem to varētu nesteidzīgi izpētīt vienā dienā. Taču tā tikpat labi varētu būt arī vieta lieliskai atpūtai uz veselu nedēļu, ja patīk mierīga, klusa atpūta.

Vecpilsētas šaurās, bruģētās ieliņas tā vien vilināja tās izstaigāt, nekautrējoties arī palūrēt kādā iekšpagalmā. Tā nejauši nokļuvām rātsnama dārzā. Pašā dārza galā laivu piestātne, pie kuras tieši tajā brīdī, kad tur piegājām, apstājās laiva un no tās izkāpa līgava sniegbaltā kleitā.

Augstās mājas karstajā dienā sniedza patīkamu ēnu, bet kuplo, krēmkrāsas rožu krūmi radīja saldu smaržu mākoņus.

Kad vecpilsēta izpētīta, var doties nelielā pastaigā gar ezeru, kur ved taka. Burvīga, romantiska pastaigu vieta ar fantastiskiem skatiem uz ezeru ar kalniem fonā. Manījām arī pāris zivju, vietējos restorānos varot nogaršot ezerā ķertas zivis.

Pēc sātīgām pusdienām ar lazanju un sēņu risoto galvenajās lomās bijām gatavi atvadīties no burvīgā Ortas ezera. Gar piekrasti gājām Svētā kalna un stāvvietas virzienā – garām lepnām villām, kuras var arī iegādāties, garām dažāda lieluma laivām un jahtām, kas pietauvotas pie koka laipām ezerā.

Ja Komo ezers ir bagātajiem un slavenajiem, Madžore ezers ir dārzu un villu cienītājiem, bet Ortas ezers ir vietējiem un ceļotājiem, kam patīk vietas, kur mazāk tūristu. Milāniešu vidū Ortas ezera iesauka ir Pelnrušķīte (La Cenerentola), jo arī vietējie domā, ka tas ir tikpat skaists kā pārējie Ziemeļitālijas ezeri, bet tā skaistums vēl pagaidām nav guvis plašu atpazīstamību.

Bērni, iespaidu nogurdināti, ātri vien aizmiga mašīnā, bet mēs aizbraucām līdz vēl vienam viduslaiku ciematam – Vogoņja (Vogogna). Pa vienam apgājām nelielu līkumu, nemodinot saldi dusošos mazuļus.

Vogoņjas ciems apdzīvots jau no otrā gadsimta. Tas bijis mierīgs lauksaimnieku ciemats līdz 13.gs., kad dēļ labā ģeogrāfiskā novietojuma tas tika izvēlēts par Lejas Osolas galvaspilsētu. Tad Vogoņja kļuva par plaukstošu ciematu, satiksmes un tirdzniecības centru. Relatīvs ekonomiskās labklājības un militārās nozīmes periods ilga līdz Spānijas valdīšanas laikam 16. gs. Mūsdienās Vogoņjas ciemā ir mazāk kā 2000 iedzīvotāju.

Vogoņjas ciems ir patiesi šarmants – ar šaurām, bruģētām ieliņām, akmens ēkām, sniegotām kalnu virsotnēm fonā. Kamēr klīdām pa viduslaiku ieliņām, nemanījām praktiski nevienu cilvēku.

Uzkalnā atrodas Vogoņjas pils, kas celta 1344. gadā Novaras bīskapam Džovanni Viskonti. Pili apskatījām tikai no ārpuses, jo tobrīd tā bija slēgta.