Varenas, teikām apvītas upes krastā slejas Latvijas dienvidaustrumu pērle – Daugavpils. Šai pilsētai piemīt visi priekšnoteikumi, lai dienās tā kļūtu slavena ar jezgu, ko rada tūristi. Bet kamēr tas vēl nav noticis, ceļotāji var baudīt neskartu, nesamākslotu un autentisku atmosfēru.
Mēs devāmies ceļā ar vilcienu no Rīgas. Aiz vagona loga spīguļoja saule un vietumis pļavās gozējās savvaļas zvēri – tikko mājās pārradušies baltie stārķi, daži plēsējputni, apelsīnoranžas lapsas un pārticībā guļošas stirnas. Vilciens dodas cauri neapdzīvotām ārēm un patālāk no dzīvīgām šosejām, tāpēc, ja sākumpunkts ir Rīga, šāda transporta izvēle ir lieliska. Tā pastiprina ceļojuma sajūtu un nomierina, rādot savā ceļā latviskas ainavas.
KUR ĒDĀM
Brokastis ieturējām kafejnīcā “Imbir” (latv. val. – ingvers) Saules ielā 39. Saimnieki varbūt ir nedaudz pārspīlējuši ar interjeru, jo bišku žilba acis no mūsdienīgā stilīguma. Taču ēdiens bija apbrīnas vērts. Iestāde specializējas pankūku cepšanā, tādēļ dienas pirmajā izsalkumā silti iesaku doties tieši turp. Izvēlējāmies četrus dažādus ēdienus un visi trāpīja desmitniekā! Par pankūkām ar biezpienu, kariju un dārzeņiem varu neliekuļojot teikt – labākās, kādas esmu baudījis.
Kafejnīca “Pie Anniņas” Saules ielā 43/45 ir pāris soļu attālumā no “Imbir”. Tik tuvu, bet tik tālu. Respektīvi – pilnīgi pretstati itin visā. Pie Anniņas var iegriezties, ja salātos gribas sajust majonēzi. Šādas vietas Latvijā ir ik uz stūra, bet tas nozīmē vien to, ka pieprasījums ir pamatīgs. Bulkveidīgie produkti Anniņai, šķiet, ir uz vietas meistaroti, tālab gana svaigi, mīksti un apetelīgi. Un ēdiengalds plastamasas trauku dēļ atgādinās romatisku pikniku.
Kārumniekiem Daugavpils ir kā radīta. Tur gardēžus priecē “Šokoladņa”, kas atrodama divās Rīgas ielas adresēs (26 un 63), kā arī Zaļajā tirgū (Cietokšna ielā 60). Deserti šajās vietās tiešām ir meistardarbi, turklāt nevis tikai ārējā izskata, bet gan kvalitātes dēļ – nepārspīlēti, ļoti gardi, par saprātīgām cenām. Ja kūkas un sorbeti nav prātā, tad aromātisku itāļu kafiju un paštaisītas šokolādes gabalu vai trifeli gan jau sakārosies. Produkcija “Šokoladņā” ir tik kvalitatīva, ka kārumus ir pat aizliegts fotogrāfēt. Nedod dievs, kāds nošpikos!
Ar kārtīgām maltītēm jeb otrajiem ēdieniem mums negāja tik gludi. Mūs uzaicināja šabata vakariņās vietējā sinagogā, kur diemžēl nevarējām ierasties. Tādēļ todien vakariņojām ēstuvē “Ukrainska hatka”. Varu ieteikt viņu ukraiņu boršču un varbūt arī vareņikus ar biezpienu. Ja nav iepriekš baudīti tādi kārtīgi autentiski, tad šie varētu likties pieņemami un garšīgi. Viss pārējais – uz pašu atbildību.
KUR IZKLAIDĒJĀMIES
Vakarus mēģinājām noslēgt Artilērijas pagarbos pie Vienības laukuma, Rīgas ielā 22. Starp labiem, jaukiem cilvēkiem un saprotamām telpas dekorācijām var tikt pie craft alus un visa kā cita. Var latgaliski palasīties dzērienu karti. Un vispār laipnie artilēristi nereti rīko dzīvās mūzikas vakarus, mums gan tā laime negadījās. Kas svarīgi – ieeja bezmaksas. Daudzās citās vietās pēc izklaidēm alkstošus cilvēkus atgaiso no pieciem eiro vismaz, tātad milzu lēkāšana pa bāriem Daugavpilī nesnanāks (piemēram, “Taller” bārā par ieeju jāšķiras no astoņiem eiro – tieši tikpat Rotko centrs prasa par visas aktuālās ekspozīcijas apskatīšanu, ieskaitot vairākus miljonus vērtos mākslinieka orģināldarbus).
Bijām dzirdējuši par autentisko diskotēku vārdā “Nakts Prāga”. Mums piekodināja, ka, turp dodoties, puišiem būtu vērtīgi būt kaut nedaudz apguvušiem kauties prasmi. Viesnīcas darbiniece savukārt noteica: “Labāk ejiet apskatiet zooloģisko dārzu un “Nakts Prāgu” izsvītrojiet no plāniem nekavējoties.” Pēc šādām slavas dziesmām sapratām, ka “Nakts Prāga” būs īstā vieta piektdienas vakaram. Protams, cīņās netikām iesaistīti, lai gan manījām divus vīrus kā jūras lauvas agresīvi skaidrojamies, kurš ar kura sievu runājis. Pārējā atmosfēra bija lieliska. Uz deju plača sapucējušās paaudzes saplūda vienā veselumā, slavenām krievu dziesmām skanot dzīvajā un nedzīvajā izpildījumā. Galdiņi bija nokrauti kā ar kokteiļiem, tā uzkodām, kas radīja īstu svētku sajūtu. Interjerā dominēja sarkanie toņi un mākslīgie ziedi. Kad devāmies prom, tad apsargi un darbinieki ļoti pateicās, ka esam ieradušies. Cilvēki mums smaidīja, izrādot labestību. Pat viens no pieminētajiem jūras lauvām laipni izskaidroja tālāk ejamo ceļu. Secinājums – brīvdienu vakaros uz Arodu ielas 21 ir piecu eiro vērtībā brīvi pieejama autentiska ballēšanās pieredze.
Turpat netālu no “Prāgas” (18. novembra ielā 105) ķieģeļu daudzstāvu mājā slēpjas “Bastīlija”. Ieejot pa durvīm, ceļu līdz deju klubam viegli var atrast pēc cigarešu dūmiem, kas mutuļo kāpņu telpā. Citēju visitdaugavpils.lv teikto par šo amizanto jauniešu iestādi: “Naktsklubs “Bastīlija” jau vairāk nekā 10 gadus izklaidē atpūtniekus no visas pasaules… Atrašanās vieta ir īpaša – šīs neaizmirstamās “Bastīlijas” ballītes norisinās pašā Daugavpilī pilsētas sirdī.” Par vispasaules atpūtniekiem un pilsētas sirdi es nebūtu tik pārliecināts, taču atrašanās vieta tiešām ir īpaša, citviet pasaulē šādās telpās varētu tikt izveidotas koplietošanas veļas mazgātuves. Par ieeju Bastīlijā jāmaksā pieci eiro, kas laikam ir nieka maksa par iespēju satikt draudzīgus jauniešus un kārtīgi izlēkāties modernas mūzikas ritmā, kamēr piesmok kājas, mati un apģērbs.
KUR STAIGĀJĀM
Ar trešo tramvaju devāmies uz Daugavpils cietoksni. Tas celts 19. gadsimta sākumā, gatavojoties ar viesmīlīgiem šāviņiem sagaidīt pašu Napoleonu. Šobrīd cietokšņa sienās nekas īsti nav mainījies, vismaz ne arhitektūrā. Tur paspējušas iecelties vien pāris bloka mājas. Vairums no senajām būvēm šodien ir atstātas novārtā, taču tas it nemaz netraucē baudīt kopainu. Taisni pretēji – pamestības sajūta padara bruģētās ielas vēl šarmantākas. Interesanti ir vērot mierpilno ikdienu. Starp mūriem klīst tur dzīvojošie suņi, kaķi un nedaudzie cilvēki. Tā vien šķiet, ka šī vieta pēc gadiem būs ekskluzīvs rajons ar augstas klases un cenas restorāniem. Bet pagaidām saldējumu var iegādāties vienīgajā veikaliņā, bezmērķīgi klīst apkārt un darbināt iztēli.
Ejot no centra pa 18. novembra ielu, uz tilta pāri dzelzceļam vērojām cietumu. Ļoti mītiskā, labi redzamā un laimes pamestā vieta raisa pretrunīgas emocijas. Pa restotajiem logiem teju iespējams ielūkoties ieslodzīto dzīvēs. Uzreiz aiz tilta ir Baznīcu kalns, kur blakus atrodas četru konfesiju baznīcas. Jauka, ļoti iespaidīga kompānija – smagu noziegumu cietums un četras baznīcas. Visas ēkas varenas, visas kultūrvēsturiski pieminekļi.
Savukārt uz apkārt esošajām sānielām sajutām pavisam citu pilsētas raksturu. Pumpura, Miera, Puškina, Kauņas un Ludzas ielās atrodas vairums mazu, vecu koka mājeļu ar brīnišķīgiem slēģiem un logu apdarēm. Tur skraida augumā nelieli suņi. Tantes ar iepirkumiem soļo visos virzienos. Viena neliela teritorija sevī ir savākusi ko grandiozu un izvārgušu.
Starp Stacijas, Kandavas, Daugavas un 18. novembra ielām atrodas pilsētas centrs, ko izstaigājām krustu šķērsu. Laikam jau nav daudz tādu vietu Latvijā, kur teju katra otrā ēka ir kultūrvēsturisks mantojums. Turklāt tādā dievidnieciskā stilā – ar daudziem maziem balkoniem uz ielas pusi. Turpat atrodas daži parki, kur bezspēkā atsēsties, un Daugava, kuras gaisu ieelpot. Šajās ielās mierīgi var aizpildīt visu dienu, jo tur bez arhitektūras apskates vēl var apmeklēt muzejus (piemēram, šmakovkas). Neapšaubāmi, Daugavpils dzīvīgākā daļa.
Meklējot ko neskartāku, nonācām pie secinājuma, ka jādodas uz Vecās forštates rajonu. Ar septiņpadsmito autobusu no centra devāmies turp. Izbraucām cauri Jaunajai forštatei, kas celta pēc vislabākajiem Padmoju Savienības paraugiem – daudzas jo daudzas lepnas bloka mājas, kas ģeometriski perfekti izvietotas. Mums vislabāk patika to vērot, atrodoties aiz loga un traucoties pieklājīgā ātrumā.
Savukārt Vecā forštate ir tieši blakus, bet pavisam citāda. Mazdārziņu un savulaik glaunu māju rajonu krustojums ar Šūņu ezeru pie pleca. Aiz koka mājeļu logiem manījām dažādu stādu plantācijas, citur sētās auroja aptrakuši asinssuņi. Pamatīga eklektika uz smilšanām ieliņām. Atpakaļceļā mūs pārsteidza lietus, tāpēc patvērāmies Vecticībnieku baznīcā. Tur piekvēpinātā telpā noritēja dievkaplojums. Trīs sievietes uzticīgi dziedāja līdzi mācītājam. Baznīcā pavadītajā pusstundā sajutām Daugavpils reliģiozitāti. Iesaku droši doties iekšā dievnamos, jo tur tiešām notiek aktīva darbība un arī uzņemšanai nav ne vainas.
KO SKATĪJĀM
Marka Rotko centra apmeklējums ir obligāts. Tā ir vienīgā vieta Austrumeiropā, kur aplūkojumi Rotko orģināldarbi. Ieteiktu ekskursiju sākt ar visu pārējo, paturot Rotko iepazīšanu kā pēdējo. Darot otrādāk, var likties, ka mainīgās ekspozīcijas ir darinājuši skolas puikas, kuri gribējuši pajokoties. Protams, tas atkarīgs, kas konkrētā laikā ir izstādīts. Toties kopumā viss ir nostrādāts, mūsdienīgs un elegants. Mākslas centram der atlicināt vairākas stundas, jo ja gribas vienkārši cauri skriet, tad, iespējams, astoņus eiro vērtīgāk iztērēt par iekļuvi “Taller” bārā.
Mūžsenais aicinājums apmeklēt tirgu mūs piemeklēja arī šoreiz. Daugavpils Zaļais tirgus atrodas Cietokšņa ielā 60. Tur dabūjams viss nepieciešamais no vecāsmammas gardumiem līdz rūpnieciski ražotiem, palmu eļļu saturošiem brīnumiem. Vairāki pārdevēji savus stendus sakrāvuši, atdarinot cietokšņa mūra sienas. Paši tirgotāji jauki un smaidīgi, jo kā citādi lai jūtas dārzeņu aromāta ieskautie?
Pieļauju, ka liela daļa no tirgus produkcijas nav atrodama citviet Latvijā, tāpēc vērtīgi mājiniekiem pārvest kādu ēdamu Dauvgavpils suvenīru. Vietējo alkoholu šmakovku gan neatradām, toties Čeburaškas torte mirdzēja visā savā krāšņumā.
Daugavpiliešiem ir pašiem savs nacionālais sporta veids, kas nav atrodams nekur citur valstī. Proti, spīdvejs. Mums diemžēl nepaveicās nokļūt Daugavpilī laikā, kad Jelgavas ielas stadionā “Lokomotīve” noris sacensības. Toties dažādas leģendas vēsta, ka tribīnes ir pārpildītas, līdz ar to atmosfēra ir uz urrā. Pats sporta veids arī ir gana jocīgs, lai uzmanību novērst būtu grūti. Ieteiktu papētīt lokomotive.lv mājas lapā esošo kalendāru, varbūt jums nospīdēs.
Uz atvadām no Daugavpils iegriezāmies Māla mākslas centrā, lai iepazītu Latgales keramikas burvību. Sapazināmies arī ar pašiem māksliniekiem, keramiķiem. Tik latgaliski atvērti cilvēki mums nāca kā oga uz brīvdienu kūkas. Noteikti iesaku doties iepazīties gan ar mālu, gan ar Latgales cilvēkiem.
Latgalieši piešķir Daugavpilij maģisku auru. Man kā rezervētam latvietim bija neizsakāms prieks satikt savas tēvzemes iedzīvotājus ar pavisam citām iezīmēm. Lai cik pilsēta būtu skaista, tieši cilvēki ir tie, kas to padara par milzu vērtību.
